Ilgtspējīga mežizstrāde upju krastos
Latvijas upes ir viena no mūsu valsts nozīmīgākajām dabas vērtībām. Tās ne tikai nodrošina bioloģisko daudzveidību un ainavisko skaistumu, bet pēdējos gados kļuvušas arī par iecienītu ūdens tūrisma galamērķi.
Laivu un SUP dēļu braucieni piedzīvo strauju popularitātes pieaugumu, un arvien vairāk cilvēku izvēlas vasarās baudīt Latvijas dabu, laivojot kopā ar ģimeni vai draugiem. Taču šī skaistā ainava nav pašsaprotama. Aiz katra sakopta krasta stāv atbildīgs meža īpašnieks, kuram ir gan pienākumi, gan izaicinājumi – saglabāt dabas vērtības, vienlaikus meklējot veidus, kā ilgtspējīgi apsaimniekot savu īpašumu.
Pēc Latvijas valsts mežu veiktā pētījuma „Life is Salaca” datiem, Latvijā šobrīd upmalu meži aizņem aptuveni 200 000 ha lielu platību. Tomēr mežizstrādes darbi šādās teritorijās ir apgrūtināti gan juridiski, gan praktiski. Mežizstrādes darbus upju krastos reglamentē ne tikai ierastie normatīvie akti, bet arī Aizsargjoslu likums, kas nosaka, ka pirmajos 10 metros gar upi nekāda veida cirtes vispār nav atļautas. Turklāt bieži vien upju krastos esošie meža īpašumi atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kur jebkāda saimnieciskā darbība ir ierobežota. Krasti nereti ir stāvi un grūti pieejami, kas būtiski apgrūtina tehnikas izmantošanu. Šobrīd spēkā esošā likumdošana neparedz kompensāciju meža īpašniekiem tikai par to, ka mežs atrodas upes aizsargjoslā, ja vien nav citu papildu ierobežojumu, daļēji nostādot šos meža zemju īpašniekus ķīlnieku lomā – viņu īpašumā atrodas mežs, kuru viņi nevar apsaimniekot.
shutterstock.com
Koki upju krastos – līdzsvars starp dabas aizsardzību un apsaimniekošanu
Šobrīd, laivojot pa daudzām Latvijas upēm, redzam vienu un to pašu ainu – aizauguši, nekopti krasti, kur bieži vien sakrituši nolūzuši vai satrūdējuši koki, kas guļ upes gultnē. Šāda situācija bojā ainavu, ierobežo upes plūdumu, veicina bebru populācijas pieaugumu un rada draudus pašam krastam. Stāvos krastos, kas ir raksturīgi lielākajai daļai Latvijas upju, sakritusī koksne kopā ar augsni slīd lejup, izraisot eroziju, upes gultnes aizsērēšanu un biotopa degradāciju. Šī nav tikai vides problēma – tā ir arī apsaimniekošanas problēma, kuras cēlonis meklējams gan dabiskos procesos, gan nepārdomātos normatīvo aktu ierobežojumos. Upju krasti lielākoties ir mitri un stāvi, līdz ar to ne visas koku sugas spēj šajās vietās veidot dziļu un noturīgu sakņu sistēmu. Latvijā lielākoties upju krastos aug bērzi, egles, alkšņi, dažādi krūmi, kuru sakņu sistēma nav piemērota augšanai stāvās un mitrās vietās. Koki ar seklu sakņu sistēmu, kas vāji noturas slīpās un mitrās vietās, upju ekosistēmai nodara vairāk posta nekā labuma – veicina eroziju, padarot krasta zonu nestabilu un grūti pieejamu mežsaimniecības darbu veikšanai. Tomēr šeit meža īpašnieku iespējas kaut ko mainīt ir ļoti ierobežotas – jebkāda veida mežizstrāde ir aizliegta upju aizsargjoslu teritorijā, ļaujot zemes īpašniekam vien attīrīt šo zonu no nokaltušajiem un bojātajiem kokiem. Bīstamu vai upē iekritušu koku novākšana bieži ir tehniski sarežģīta ierobežotās piekļuves dēļ, dārga un laikietilpīga, īpaši, ja nav iespējams izmantot tam paredzētu tehniku. Mežsaimnieki tiek nostādīti neizdevīgā situācijā – viņiem ir liegta iespēja rīkoties, kamēr īpašums turpina degradēties un krasta zona kļūst aizaugusi un nestabila, tā radot negatīvas sekas gan īpašniekam, gan sabiedrībai kopumā.
shutterstock.com
Laiks pārskatīt normatīvos aktus upju krastu apsaimniekošanai!
Latvijas meža īpašnieki ir gatavi sadarboties un rūpēties par vidi, ja vien viņiem šāda iespēja tiks dota. Pašreizējā kārtība, kur jebkāda saimnieciskā darbība tiek liegta, nenoved pie sakoptas ainavas. Gluži pretēji – pašreizējā situācija veicina upju krastu degradāciju. Lai panāktu līdzsvaru starp dabas aizsardzību un saimnieciskām interesēm, būtu jāatļauj veikt selektīvās cirtes ar nolūku stiprināt krasta līniju, kā arī iespēja saņemt subsīdijas, kas motivētu mežu īpašniekus sakopt viņu īpašumā esošos mežus upju krastu tuvumā, tādējādi sniedzot labumu gan apkārtējai videi, gan sabiedrībai kopumā. Nav taisnīgi, ka šobrīd visa atbildība par upju krastu uzturēšanu balstās uz meža īpašnieku puses, vienlaicīgi nesniedzot viņiem itin nekādus kompensācijas mehānismus. Tikai sadarbībā ar nozares profesionāļiem un meža īpašniekiem ir iespējams veidot ilgtspējīgu un ainaviski pievilcīgu vidi arī nākamajām paaudzēm.
Ja arī jums pieder meža īpašums upes krasta tuvumā un vēlaties to apsaimniekot ilgtspējīgi, saskaņā ar likumu un ar skatu uz nākotni – sazinieties ar SIA PK Mežs. Mūsu pieredzējušie speciālisti palīdzēs izvērtēt situāciju, sagatavot nepieciešamos dokumentus un atrast labākos risinājumus krasta zonas sakopšanai un nostiprināšanai.
Uz sarakstu
